Krāšņa, emociju pilna sezona aizvadīta! Kamēr vēl tiecamies pēc saules stariem, lai uzlādētu savas saules baterijas trakajiem vasaras piedzīvojumiem, ir brīdis atvilkt elpu... Lai šo sezonu ar godu noslēgtu, uz sarunu aicināju vienu no “Dardedzes” tā dēvētajiem “vecajiem bukiem” – Reini. Viņš ir piedzīvojis gan kolektīva mainību, izsmējies no sirds par neskaitāmiem kurioziem, gan ieguvis spēcīgu pārliecību par to, kam jābūt, lai kolektīvu sauktu par savu! Nenoliedzami arī atklājis iedarbīgākās metodes, kā piesaistīt jaunos dejotājus. :) To visu un vēl vairāk uzzināsi, lasot ekskluzīvo interviju ar Reini Auziņu!

- Kas ir Reinis Auziņš? Kā tu sevi raksturotu vienā teikumā?

Es nezinu. Man jau šķiet, ka tas jāprasa citiem. Nevis Tu pats vari pateikt, kāds esi. Vieglāk varu pateikt, kā citi, mani raksturo – tāds, ar kuru nevarētu ilgi sadzīvot. Tiešs, savas domas pie sevis neatstās. Varbūt dažkārt būtu labāk paklusēt (smejas).

- Pastāsti, lūdzu, kā Tu nokļuvi „Dardedzē”?

“Dardedzē” mani ievilka...Arita, Lelde, Evita, Inga. Četras māsas vafeles. Viņas sapratīs (smejas). Bija tāda studentu organizācija AEGEE, kur es viņas iepazinu, Evitu visvairāk. Tad Evita uzaicināja uz savu 20 gadu jubileju. Gāju kopā ar vienu draugu, kurš tagad jau Šveicē.
Joka pēc viņš teica, ka nāks dejot. Un es tad atbildēju, ja viņš ies dejot, tad es arī aiziešu paskatīties.... Un tā es arī aizgāju paskatīties, kā viņš dejo. Bet tas bija paralēli “Dancim” (TDA “Dancis”). Man kaut kā iepatikās kolektīvs, cilvēki daļēji jau bija pazīstami. Turklāt, es no “Danča” jau kādu laiku biju domājis iet prom, jo bija apnikusi skatuves deja. Gribēju vienkārši padejot sev, savam priekam. Nav būtiskākais, kur atrodies uz laukuma, bet ko deja Tev nozīmē!
Un vēl Uģa slavenais video “Kā meitenes pārģērbjas...” (smejas).

- Tu esi viens no tā saucamajiem ”vecajiem bukiem”, tāpēc esi piedzīvojis kolektīva izaugsmi, kritumus un mainību gadu gaitā. Kā “Dardedze” ir mainījusies? Kas ir bijis liktenīgais punkts, lai Tu to sauktu par savu kolektīvu?

Man jau šķiet, ka vārds “savu” – to veido tie paši dejotāji, kas tur ir. Nevis nosaukums, bet tieši mēģinājumi, cilvēki, ārpus mēģinājumu aktivitātes. Atceros, ka pat bija viena varena vasara, kad neliels dejotāju bariņš lielākā vai mazākā skaitā tikāmies katru nedēļas nogali!
Jā, tā ir mana vieta. Nevis šī deju zāle, bet šie cilvēki!
Domāju, ka izaugsmes nulles punkts bija telpu maiņa – no mazas telpiņas Bruņinieku ielā uz Hanzas vsk. zāli. Paldies par to arī repetitorei Edītei (Edīte Dmuhovska-Grava). Bet man jau nepatīk runāt par izaugsmi, jo es nenācu izaugsmes dēļ.
Bet kolektīvs noteikti ir audzis. Cik vien aug vadība, tik aug kolektīvs!

- Tu esi arī viens no ilggadējiem “Greizā Kompasa” organizatoriem. Kas Tevi iedvesmo gadu no gada pavadīt otrdienu vakarus plānojot? Kā vērtē gala rezultātu? Kas ir lielākais izaicinājums organizēšanas procesā? Kā iedvesmot citus piedalīties unikālā pasākuma tapšanā un kolektīvus – izbaudīšanā?

Visus “Greizos Kompasus” esmu pieredzējis, pat no idejas rašanās brīža. Man šķiet, ka “Dardedze” ar to arī ir atpazīstama. Ja būtu kāda anonīmā aptauja, tad šis tieši būtu tas vārds, ar ko visā Latvijā asociētos “Dardedze”. Neviena deja, ne koncerts. Tas ir mūsu lielais zīmols. Jo nenoliedzami lielākais dejotāju pasākums – ar šo mūs respektē!
Man jau šķiet, ka katram pašam jāsaprot, vai gribi, lai mūsu kolektīvs izskan Latvijā. Rezultātā būs liels gandarījums, ka viss izdevies, visi priecīgi un ālējas pa manēžu. :) Tagad jau nevienam vairs nav jāstāsta, kas tas ir!

- Jau kādu laiku kolektīvā meklējam miesnieku :D Ko Tu dari ārpus mēģinājumiem? Kā rodi līdzsvaru starp paralēlajām dzīvēm – dejām un darba ikdienu?

Nezinu, kāds līdzsvars. Nav jau laika nekam citam (smejas).
Ārpus dejām strādāju “Rīgas satiksmē”, esmu maršruttīkla daļas vadītājs. Visu maršrutu pilsētas plānošana gan dzīvē, gan internetā. Darbs ir interesants, nav vienmuļš.
Darbs aizņem ļoti daudz laika, tāpēc dejas man ir relaksācija un iespēja ļauties atslodzei. Varbūt nedaudz jocīgi skan, bet patiesībā jau deju svētki man ir dubultdarbs. Visi lielākie pasākumi un svētki man ir milzu darbs!

- Kura “Dardedzes” krāsa esi?

Tumšākā :D Sanāk, ka vienmēr esmu Ilzei (vadītāja Ilze Kronberga) opozīcijā mēģinājumu procesā.
Bet tie cilvēki un joki šos mēģinājumus padara tik jautrus. Visi smejas, arī vadība iesaistās. Valda patiess dzīvīgums.

- Kas būtu tas viens vārds, ar ko Tu raksturotu savu deju kolektīvu?

Draugi. :)

- Kura ir Tava mīļākā deja? Kāpēc?

Zināju, ka šis jautājums būs un es nezināšu atbildi (smejas). Nav vienas tādas. Ir dejas, kuras gribējies dejot, bet nav sanācis.
Katram vecumam, katriem svētkiem sava. Pagājušajos svētkos tā bija “Aiz ezera augsti kalni”. Pirms tam svētkos – “Četras stihijas”.

- Vai ir kāda deju pasaules personība, kuru Tu apbrīno, varētu saukt par savu autoritāti? Kāpēc?

Īsti nav man tādas autoritātes. Uz cilvēkiem neskatos un par tiem nedomāju tādā aspektā. Es tikai zinu vienu – Elzu Leimani –, vienā grupiņā “Dzintariņā” dejojām.
No repetitoriem, manuprāt, labākais ir Egils (Egils Polis). Ar viņu darbojoties “Dancī” bija aplausi.Vēl spilgti atceros vienu notikumu, kad vēl biju “Dzintariņā”. Dejoju, dejoju, smaidu un cenšos, bet netieku tālāk. Nevaru nekādi saprast, kas par vainu. Un tad repetitore (toreiz bija Marga Apsīte) man atvēra acis. Viņa man iedeva pavisam citu izpratni par dejošanu. Pateica, kad dejo – smaidi ar zobiem, kad cel kāju – nostiep pirkstgalu. Viss! Patiesībā tas arī viss, kas bērnam jāpasaka un tad viss aiziet.

- Vai ir kāda īpaša vieta, kur Tev vislabāk patīk dejot? Mēģinājumu zāle, kāda īpaša skatuve, varbūt pludmale vai tomēr kas cits?

Nav tāda viena skatuve, katrai savas nianses. Nacionālajā teātrī ir nedaudz mazāka kā VEF (VEF Kultūras pils), tāpēc, manuprāt, ideāla izmēra. Nav jāskrien, lai pagūtu pabeigt apli, nav jāspiežas griezienos.
Protams, ka Daugavas stadions pilns lieliskām atmiņām. Tur nodejoju savus pirmos deju svētkus 1986. vai 1988. gadā. Man galvenais ir cilvēki, ne vieta!

- Kas ir tas, ko par Tevi nezina neviens „Dardedzes” dejotājs?

Kuriozs, ka 4 gadiņos viens pats ar diviem transportiem aizbraucu uz spēļu laukumiņu (“Gailītis”), jo man apnika gaidīt, kamēr māsu saģērbs. Tētis jau bijis stresā. Atbraukuši, es šūpojos šūpolēs. Es esot paziņojis: “ā, jūs jau arī te. Nemaz tik sen neatnācu.” (smejas)
Kādu citu reizi no dejošanas nācu kopā ar mammu. Man patika ļoti skriet, parasti viņa gāja, kamēr pa to laiku es ap kvartālu skrēju. Sāku skriet, satiku klasesbiedreni, kura pasauca augšā spēlēties. Spēlējamies, aizmirsu par mammu. Bet viņa jau stresā. Abi ar tēti skrien apkārt meklēt. Labi, ka tajā brīdi tās meitenes mamma bija izgājusi miskasti iznest un pateica, ka Reinis augšā spēlējas.
Tad gājām mājās, jau milicija pagalmā gaidīja. Mamma prasa: “Pērienu vai brauksi uz miliciju?” – Pērienu. Ahh, muļķis tāds, vajadzēja teikt, ka uz miliciju braukšu, neko jau nepadarītu (smejas).

- Par ko Tu vēlējies kļūt bērnībā?

Es neatceros, noteikti bija kādi standarti – policists, ugunsdzēsējs utt. Jāzvana mammai, varbūt viņa zinātu pateikt. (smejas)

- Smieklīgākais notikums, kas Tev nāk prātā no “Dardedzes” ikdienas?

Slavenais Raita kritiens (smejas).
Bijis daudz kuriozu, bet tādā ziņā forši, ka vadība saprot un arī panesās līdzi.

- Varam ļauties nedaudz pasapņot. Kāda būtu Tava ideālā diena ar savu kolektīvu?

Es teiktu, ka ļoti laba tieši tāda diena ir jau bijusi. No paša rīta līdz vakaram. Mēs 2008. gadā, pēc deju svētku noslēguma koncerta, praktiski pa taisno visi gājām uz Ilzes (vadītājas Ilzes Kronbergas) māju, jo 5:00 no rīta jau bija jāizbrauc ar autobusu uz Portugāli. Nebija jēgas gulēt, visi jau tur bijām atstājuši koferus.
Tātad dienas sākums jau ir ideāls, jo deju svētku noslēguma koncerts. 5:00 no rīta izbraucam. Un še ku, re ku nelaime – pieclitrenei pārsprāgts dibens. Protams, tas jau nav ūdens (smejas). Nākas griezt otrādi un iet pa autobusu ar salmiņu visus cienāt. Nākamajā benzīntankā sapirkāmies ūdens pudeles, lai būtu kur pārliet dziru. Lieliska diena. Labās dienas ir tās, kad esi kopā atpūtā!

- Kādu Tu iedomājies mūsu kolektīvu 2018. gadā?

Bez manis. (smejas)

- Tavs novēlējums „Dardedzei”!

Visā tajā deju saimē atrast savu “Es”, kas būtu individuāls, pēc kā spētu atpazīt “Dardedzi”. Šobrīd mūsu zīmols ir “Greizais Kompass”, bet ko tādu īpašu vajag atrast dejā.
Atrast kārtīgu pamatu zem kājām, uz kā varētu balstīt nākotni un rast atbalstu!

Ar Reini sarunājās Rasa B.